Vai sievietei piedien novecot?

Daudzevā 23.09.2017.  18:50 

Kad biju padsmitgadīga meitene, šad tad iedomājos, kā tas būs novecot, un ikreiz, gluži kā teļš, kas dabūjis elektriskā gana triecienu, ātri ieliku šo domu nevēlamo domu plauktiņā, jo tad šķita, ka vecums ir kaut kas no kā jābaidās, ka tikai jaunais ir skaists.  Bet dzīvei ejot, vērojot savu mammu, vecmāmiņu un citas kundzes jau dziegan pieklājīgā vecumā, kādā brīdī sapratu, ka vecums mani neuztrauc, jo vairs nedomāju, ka rieviņa manā pierē spēj izmainīt to, kas es esmu.

Vēl nesen, sēžot un čalojot ar paziņām, aizrunājāmies, pareizāk sakot, viņas aizrunājās, bet es tikai kautrīgi klusēju, par to, ka drīz jau arī mums būs jāsāk “skriet pakaļ jaunībai”,  likvidējot krunciņas uz pieres, ieliekot silikona krūtis un varbūt pat dibenu. Nekad nebiju domājusi par sevis “uztjūnēšanu” tādā līmenī. Vēl ilgi pēc šīs sarunas prātoju, vai tikai es neesmu kaut kāda izmirstoša dinozauru suga un ka es ar savām krunciņām, īstajām un neperfektajām krūtīm un dibenu nekad nespēšu konkurēt ar uzpūsto lūpu un perfekti ietetovēto seju lēdijām.  Vai tiešām sievieti skaistu padara krunciņu neesamība, izcils augums, perfekts grims un zīmolu apģērbs? Jau labu laiku esmu pārliecināta, ka laime, dzīvesprieks, apmierinātība ar sevi un gādīgs, mīlošs vīrietis blakus ir vislabākais jaunības eliksīrs un neviena plastiskā operācija vai perfektākais grims pasaulē nespēs sievietes acīs ielikt to dzirksteli, kuru vēl pirms viņas krunciņām, krūtīm un dibena jau pa gabalu pamana vīrietis.

Varbūt esmu vecmodīga un varbūt tiešām piederu kādai izmirstošai sugai, taču es dodu priekšroku skaistumam, kurš nav redzams, skaistumam, kas staro no katras laimīga un mīloša cilvēka šūnas.