Grāmatas

Ir grāmatas, par kurām pēc izlasīšanas gribas arī kaut ko uzrakstīt. Un kas zina, varbūt kādam manas domas noder, kaut vai lai uzjautrinātos :)

Pavisam īsas pārdomas par Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas izlasāmo grāmatu sarakstā iekļauto Zoji Sagas romānu “Meitene tīmeklī”

08.11.017. Vilciens Rīga - Aizkraukle 18:41

Domāju, ka pat ar skolu nesaistītam cilvēkam ir skaidrs, ka mūsdienu bērni un jaunieši pasauli uztver pavisam citādi nekā mēs, vecāko paaudžu cilvēki, lai gan nav nemaz tik viegli atzīt, ka jau savos 32 gados esi vecs (ja skatāmies no skolēna viedokļa). Neticami, ka es bērnībā lasīju latviešu tautas pasakas par sērdienīti, trīs tēva dēliem, princesēm un prinčiem un zināju, ka bārenīte nav meitene, kas strādā bārā. Mūsdienu jauniešiem bez pieaugušā palīdzības ir diezgan grūti uztvert mūsu vecvecvecmāmiņu un vecvecvectētiņu pārstāstītos stāstus. Tas nenozīmē, ka viņi ir muļķi vai neattīstīti un bez vērtībām, nē, vienkārši valoda ir mainījusies, mūsu dzīves temps, tehnoloģijas ir aizskrējušas pa priekšu pasakām. Nu, nesapratīs vairs mūsdienu jaunietis, kāpēc kādam jāgana cūkas, jājāj pieguļā vai jāizjoko vācu kungs. Tik daudziem jau tas, ka kartupelis un tomāts nenāk no Maksimas vai Rimi, bet gan izaug no zemes, ir kā pasaka.

Tik garš ievads, lai pateiktu, ka tam ir alternatīva. Pasakām ir alternatīva, kas uzrakstīta mūsdienu tīņiem pieņemamā valodā, taču veic to funkciju, ko kādreiz veica pasakas – pusaudžu romāni.

Zoji Sagas grāmata “Meitene tīmeklī” – mūsdienīga, aizraujoša, viegla, taču pārdomas raisoša pasaka. Pasaka par tīņu problēmām, par pieaugšanu, par draudzību, mīlestību, ģimenes vērtībām. Arī man kā pieaugušajam tā bija ļoti laba, relaksējoša vasaras pēcpusdienas grāmata, ko baudīt vasaras mājas terasītē uz dīvāna, malkojot smaržīgu zāļu tēju. Manu iekšējo bērnu rakstniecei izdevās aizraut ar vienkāršo, raito un saprotamo valodu, mūsdienīgu un aktuālu sižetu un, protams, kā jau pasakai piedien, ar pasakas cienīgām beigām.

Domāju, ka katram tīnim, kuram nav svešas padsmitnieku problēmas, būtu vērts pavadīt pāris vakarus ar “Meiteni tīmeklī”, jo šis pusaudžu romāns, kuru iepriekš “pati uz savu galvu” atļāvos nosaukt par pasaku, tiešām aizrauj.

Zvēru kapiņi un Kerija
01.04.2017.   Miera iela  14:46

Neesmu šausmu filmu cienītāja, arī šaumu literatūra nav mana ikdienas lasāmviela. Esmu palasījusi dažus Po stāstus un ar to man arī pilnīgi pietika, drusku slimi, ne priekš manis. Maģistra darba rakstīšanai nopirku Stīvena Kinga grāmatu “On Writing”, kur autors stāsta par rakstīšanas procesu, bet līdz šim nebiju izlasījusi nevienu viņa grāmatu, tapēc nolēmu, ka to jālabo un bibliotēkā paņēmu divas: “Keriju”un “Zvēru kapiņus”.
Ar Keriju tiku galā bez lielām šausmām, nezinu, kā tas izskatās filmā, bet grāmatā, sekojot līdzi, tam, kas notiek Kerijas galvā, notikušais, protams, ir briesmīgi, bet liekas likumsakarīgi un ne tik baisi, lai tas atturētu mani lasīt.

Zvēru Kapiņi ir mazliet šausminošāki, bet tā kā es neesmu skatījusies īpaši daudz šausmeņu, manā iztēlē nemaz tik baisi tas viss neizskatījās. Vairāk gan man radās pārdomas par sevi pašu, par to, kā es  spēju samierināties ar neizbāgamo savas un citu dzīves (no mūsu skatupunkta) redzamās eksitences beigām.
Šī izmisīgā vēlme atdzīvināt jau mirušo man lika domāt arī  vēl par ko. Par attiecībām.
Tik bieži taču ir tā, ka cilvēks mēģina atjaunot, salikt no detaļām to, kam sen jau pāri pārbraukusi smagā automašīna un kur nekas, pilnīgi nekas vairs nav glābjams.  Bet tu kal neticamus plānus, domā, perini, nosaki šķiršanās termiņu, dod jums apdomāšanās laiku, lasi grāmatas un šķietami mainies, aicini viņu uz tikšanos un mēģini parādīt, cik ļoti esi mainījusies un  tu saproti, ka gluži kā Čērčš vai Geidžs tas viss smird pēc maitas, pēc kaut kā puvuša un pretīga, ka tas vairs nav tas, ko tu vēlies, bet tu vienalga mēģini, vienalga raksti vēstules, atkal kal plānus, atkal zvani, atkal stāsti, ka mīli, jo ir kaut kāda maģiska vara, kas ir ieperinājusies tavā galvā, kas atkal un atkal tevi mudina domāt, bet ja nu..., ja nu vēl tikai šis atdzīvinās to smakojošo mironi, no kura jau tev pašai paliek bail.
Aizverot grāmatas pēdējo lapaspusi ir skaidrs, ka tās vēl nav beigas. Neviļus paskatos pa istabas logu, lai pārliecinātos, ka tur nav taciņa, kas ved uz Zvēru kapņiem un aiz tā ļaunuma apsēsto Mikmeku apbedījumu lauku. Tikai mājas, tramvaja sliedes, cilvēki ar suņiem un no Miera ielas izstiepušās taciņas uz Lielajiem kapiem...

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem 

16.07.2016.    13:50

Jau 5 dienas esmu laimīga (tāda gan es biju arī pirms tam, bet šīs dienas mazliet, mazliet vairāk). Pēc nemitīgās pusgada ceļošanas no Liepājas uz Rīgu, šad tad uz mājām, pēc darba skolā un mācībām, un visādiem pienākumiem beidzot es varu izbaudīt pilnīgu mieru, dzert kafiju un lasīt grāmatas.
Esmu svešā zemē, kur ielas ir šauras, mājas atgādina mazus leļļu namiņus, kas cieši piespiedušies viens otram neļauj pat vēja pūsmai izspraukties tiem cauri, katru rotā pavisam mazs dārziņš, kurā krāšņi zied rozā, violetas un sarkanas hortenzijas, milzīgas fuksijas, palmas, visādi jocīgi skaisti ziedoši krūmi, kādus Latvijā nekad neesmu redzējusi. Esot mājās nekad neesmu varējusi tik daudz laika veltīt pati sev- pienākumi, radinieki, draugi, darbi. Vienmēr atradās, kas svarīgāks par sevi. Zinu, ka šī foršā sajūta drīz pāries, iespējams jau nākošajā nedēļā sākšu domāt, ar ko lai sevi nodarbina, jo palikušas tikai 2 grāmatas, ko lasīt, bet šobrīd esmu sajūsmā par to, ka varu no rīta savam vīrietim pagatvot brokastis, pavadīt viņu uz darbu un pēc tam vēl dažas stundas vārtīties pa gultu, tad lēnām mosties, ieiet dušā, uztaisīt kafiju un bez sirdsapziņas pārmetumiem ķerties pie grāmatas lasīšanas.
Jā, doma bija rakstīt par vakar izlasīto grāmatu, lai piefiskētu grāmatas pēcgaršu, kura pēc dažām dienām jau garšos pavisam citādi vai būs pavisam pagaisusi.

Gunta Bereļa “Ugunīgi vērši ar zelta ragiem” ir pirmais Bereļa literārais darbs, ko esmu izlasījusi. Līdz šim biju lasījusi viņa literatūrkritikas rakstus, Latvijā plauktā guļ arī viņa “Literatūras vēsture”, esmu ieskatījusies arī viņa blogā, kur viņš stāsta par rakstīšanas “virtuvi”, bet nekad viņa daiļdarbus.

Grāmata nelasījās ātri, parasti es 300 lapaspušu biezu grāmatu mierīgi varu pieveikt vienā dienā, taču šoreiz tik raiti negāja. Droši vien vainīgi divi paralēlie stāsti, kas romānā tiek šķetināti viens otram blakus, liekot mazliet biežāk apstāties, dažreiz pašķirt kādu lapu atakaļ, lai saprastu, kurā mirklī apstājušās literatūrkritiķa Bereļa vai vārdā nenosauktā mākslinieka gaitas.
Kad par grāmatas sižetu stāstīja kusrabiedrene, viss šķita pavisam vienkārši- literatūrkritiķis Berelis, kurš atklājis kādu 30. gados dzīvojošu dzejnieku, kurš pēkšņi pazudis no literatūras telpas atstājot aiz sevis vien vienu publicētu grāmatu un dažus foto, meklē informāciju par savu jaunatklāto dzejnieku. (hmmm, diezgan garlaicīgi pie sevis nodomāju). Jā, un otrs stāsts par mākslinieku, kurš glezno kailu sieviešu aktus, taču, lai glezna būtu gatava, modelei jāmirst. (Kaut kāds slimais maniaks, kuram nav pilns pulkstenis). Ņemot grāmatu rokās, domāju, ka nekas labs tur nesanāks, jo sižetu zinu, nebūs vairs interesanti lasīt, bet nekā.
Grāmata aizrāva ar pavisam ko citu. Lai cik arī stulbi tas neizklausītos, ar stāstu par mākslinieku, kurš nogalina savas modeles, autors mani nemanāmi “aptin ap pirkstu” tā, ka es pēkšņi pieķeru sevi jūtot līdzi, nevis nogalinātajām modelēm, bet gan māksliniekam, kuram nabadziņam piemetusies radošā krīze un bez modeļu nogalināšanas viņš vairs nespēj gleznot. Un kurš gan zina, kas patiesībā stāv aiz katra mākslas šedevra, aiz katra lieliskā romāna vai dzejoļa? Kam bijis jāiziet cauri darba autoram, kas jānogalina, ar kādiem dēmoniem jācīnās, kas jāpārdzīvo, lai taptu šis šedevrs? Un labi vien ir, ka skatītājam nav ne jausmas, kas patiesībā stāv aiz viņa apjūsmotā mākslas darba. Pie līdzīga secinājum nonāku arī sekojot līdzi literatūrkritiķa Bereļa gaitām, kura priekšā pēkšņi uzrodas viņa meklētais un apjūsmotais dzejnieks, kurš izrādās ir rupjš, izvirtis vecis, kurš gāž Berelim ar spieķi, izgrūž pa bēniņu logu un pat nodedzina viņa dzīvokli, iznīcinot viņa daudzu gadu darbu. Literatūrkritiķa izsapņotais dzejnieka tēls pilnīgi noteikti nelīdzinās simtgadīgajam, trakajam vecim, kurš apgriezis kājām gaisā viņa dzīvi. Ik pa brīdim rodas jautājums, kā gan šis seklais vecis var rakstīt tik dziļus un patiesus dzejoļus. Un te atkal vēl viena patiesība- rakstnieka, dzejnieka radītais darbs ne vienmēr ir viņš pats, kaut gan tik bieži cenšamies vilkt ar pirkstu līdzi katrai romāna vai dzejoļa rindiņai un analizēt, ko gan autors ar to bija domājis, kas ar viņu tad noticis un sajūsmināties vai šausmināties par detaļām, kuras mums sķiet viņš atklājis par sevi. Bet cilvēks, kurš raksta un tas, kurš gāž jums ar spieķi pa galvu vai rāmi virtuvē marinē tomātus, bieži vien ir divi dažādi cilvēki. Jā, varbūt mazliet šizofrēniski tas izklausās, bet tā nu tas ir. Paldies Guntim Berelim, ka lika man par to domāt.

Inga Žolude "Sarkanie bērni"
09.11.2015.  16:50

Izlasot grāmatas ievadu par Francijas bāreņu namu, pārņēma sajūta, ka grāmata būs par šo bērnu briesmīgo likteni. It kā sagatavoja mani kaut kam daudz briesmīgākam un ļaunākam nekā tas bija patiesībā. Atviegloti nopūtos, kad nākamājā nodaļā parādījās kaut kas daudz reālāks un emocionāli vieglāks.
Ja man jāatbild uz jautājumu, par ko bija grāmata, tad tā viennozīmīgi nevaru pateikt, jo darbā ir it kā 3 dažādi stāsti.
Pirmais stāsts par sarkanā ģērbtajiem bērniem Francijas bāreņu namā 16. gs. Tas parādās tikai romāna sākumā un vairs netiek pieminēts, taču visu romāna lasīšanas laiku par to liek atcerēties sarkanās krāsas motīvs. Līdz romāna beigām bija sajūta, ka šim ievadam būs kāda nozīme, ka tēli, kas darbojās citās romāna daļās, ir kaut kā saistīti ar sarkanajim bērniem romāna sākumā, taču šis jautājums tā arī paliek neatbildēts.

Otrais stāsts ir visreālākais, cik nu reāls tas var būt, ņemot vērā, ka tajā bērni tiek atrasti kāpostos vai tos atnes stārķis, taču kopumā viss ir diezgan reāls un standarta cilvēkam diezgan labi saprotams. Stāsts par 3 sieviešu likteņiem, kas kaut kādā dīvainā veidā ir viena ar otru saistītas. Ik pa laikam iedomājos, vai tas, ka Nadju atnes strāķis, Mārīte tiek atrasta kāpostos un Liesma piedzimst sarkana un dzemdībās zaudē māti,  ir veids, kā pateikt, ka šīs trīs meitenes ir bārenes? Ka Nadja ir piedzimusi putnam un viņš savu bērnu ir atdevis audzināt cilvēkiem, ka Mārīte ir taureņa bērns un  arī viņš savu atvasi ir nogādājis ģimenē, bet  Liesmā degošā uguns ir viņas mātes nāves iemesls un tāda ir šo bērnu saistība ar sarkanajiem bērniem no Francijas 16. gs. Bet tad man ienāk prātā, ka varbūt šī meitenes nebija bārenes, bet vienkārši citādākas. Varbūt putna un taureņa atņemtie spārni ir bērna ielikšana rāmī? Varbūt tā ir vecāku vēlme izaudzināt bērnu, kas atbilst pašu vecāku un sabiedrības priekštatam, ielikt normāluma, pareizības un vienādības rāmī, bet normālam bērnam nevar būt putna spalvas, tapēc tās ir jānoplūc, normālam bērnam nav arī taureņa spārni, tāpēc tie ir jānorauj. Bet ja nu šī atņemtā daļa ir tas, kas viņas padara par to, kas viņas ir? Šķiet, ka Liesma ir viscilvēcīgākā un viņas “zaudētie spārni” ir viņas māte, kas ir viņas saikne ar zvaigznēm.

Trešais stāsts romānā ir par bērnudārzu, kuru apmeklē bērni ar dažādām dīvainībām un to skaitā arī Nadja, Mārīte un Liesma, viņas ir nešķiramas draudzenes, kas liek nojaust, ka arī realitātē visām 3 sievietēm jāsatiekas. Bērnudārzs ir kā ideālās pasaules attēlojums, kurā dīvainajam sarkanajos bērnos ļauj būt un sadzīvot ar to, kas tiem dots: “Katru dienu sarkanie bērni apgūst savas īpašās iemaņas. [..] Lidotājiem bija uzdevums uzlidot līdz gaisa dārziem, saplūkt ziedus un atgreizties. [..] Sūcējiem bija jāsūc sava mīļķā sūcambarība—asinis, nektārs, dūņas, bet to nedrīkstēja norīt, tā bija jāatgremo spainī, lai audzinātāja redzētu, cik labi veicas sūkšana. Ķermeniskie dīvaiņi raudāja, dusmojās, bija darījuši sev pāri—griezuši nost astes, cirpuši vilnu, zāģējuši nost pakaļkājas.”

Vēl ilgi pēc grāmats izlasīšanas ik pa laikam manī uzrodas pārdomas par Sarkanajiem bērniem, par to, ko tad īsti autore ar šo darbu gribēja man pateikt un kas tad ir tas, kas padara bērnus sarkanus? Vai katrā no mums nav kaut kas apslēpts, kādas mums pašiem nezināmas un neizprotamas ilgas, kurām vēlamies sekot, taču noslēpjam tās kaut kur dziļi sevī, jo tā taču nav pieņemts, tā nedrīkst.

Par Ingas Ābeles "Paisumu" 

05.10.15.              18:03 

Kaut kā tā ir sanācis, ka pēdējo gadu laikā manu grāmatu plauktu lēnām ir iekarojušas dažādas “Noslēpuma” sērijas grāmatas, psiholoģijas grāmatas par sevis meklēšanu, par vīrieša un sievietes attiecībām,  un daiļliteratūras lasīšana palikusi kaut kur pagātnē.

Iestājos maģistra programmā  “Rakstniecības studijas”. Laikam jau tas bija kādas manā zemapziņā sen snaudošas vēlmes piepildījums, jo daiļdarbu lasīšana ir neatņemama šīs programmas sastāvdaļa.

Tikko aizvēru pēdējo Ingas Ābeles romāna “Paisums” lapaspusi un uznāca vēlme kaut ko uzrakstīt. Nejau analizēt kompozīciju vai tēlus, bet vienkārši savu sajūtu līmenī uzrakstīt kaut ko, lai nepaliek tas jocīgais tukšums, kas ir parasti pēc grāmatas aizvēršanas.

Vēlreiz  atvēru ievadu.

“Iesākumā

Dievs radīja vārdu.

Iesākumā bija sapnis.

Un beigās atkal bija tikai sapnis.

Dievs parādījās sievietei nāvei līdzīgā sapnī.

Dievs atrada sievieti sapnī un sacīja tai:

-Ja Tu piekritīsi dzīvot atpakaļ, tad spēsi atdot dzīvību savam mīļotajam, kurš mira jauns. Tikai neceri daudz- jūsu satikšanās tajās krustcelēs ilgs kādas divdesmit minūtes, ne ilgāk. Tad viņš dosies tālāk uz vecumu, bet Tu – uz bērnību.

Sieviete piekrita bez domāšanas.

Dievs noteica:

-Savādi. Vai tiešām tu savu dzīvi un iegūto pieredzi novērtē tik zemu, ka bez šaubīšanās esi gatava atgriezties izejas punktā?

Sieviete neko neatbildēja.

Kad viņa pamodās, viņa atcerējās šo sapni.”

Izlasot ievadā šo tekstu, tikai kaut kur klusībā nojautu, ka tam vēl būs kāda nozīme vai varbūt vienkārši mani uzrunāja šī doma- dzīvot atpakaļgaitā, lai atdotu kādam viņa dzīvi. Es domāju par to, kas tad ir mīlestība un  vai mīlestībai piedien otra dēļ darīt ko tādu? Pavisam negaidot grāmatas vidū notiek Dieva solītā 20 minūšu tikšanās un es atkal saņemu vielu pārdomām:  “Kas ir mīlestība? Saules karstā plauksta smagi pieguļ skaustam. Vējš plosa sīkos matus pie deniņiem. Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu,-vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga.Tad-skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?”Un es domāju, vai uz šī pasaules ir tāds cilvēks, kurš vēlētos mani vērot, vērot tikko pamodušos, izpūrušiem un nemazgātiem matiem, vērot mani raudam, kad  manas acis ir sarkanas no asarām, vērot mani vienmēr, vienmēr, vienmēr....

Tikšanās beidzas: “ Tava prombūtne. Mēs esam stipri, mums viss pa vienam jāatmin. Turies.”

Un sievietes dzīve iet uz dzimšanu, nevis uz nāvi, kā tam vajadzētu būt. Lēnām atšķetinās sievietes dzīves detaļas, par kurām romāna sākumā ir jautājumi vai tikai nojauta, kā ir vai varētu būt.

Nekas šajā dzīvē nenotiek nejauši, par to esmu pārliecināta jau labu laiku, un arī šī grāmata, guļot manās plauktās,  ir tur, kur tai jābūt. “Un nevajag sev melot, nevajag melot nevienam- brīvība vienmēr ir tev blakus. Tu vienkārši kādu rītu piecelies un ej. Brīvība vienmēr ir rokas stiepiena attālumā.” Precīzi pirms gada manī uzradās dīvainā brīvības sajūta un, kad es izlasīju šo vārdus, es zināju par ko ir runa, es pie sevis atviegloti nopūtos, jo ,paldies Dievam, es neesmu tāda vienīgā.

Vēl par nejaušībām : “Cilvēkus iznīcina nejauši viņu dzīvēs ieklīdušas zvaigznes. Gaidu savējo...” Un atkal es zināju, par ko tas ir, vai vismaz priekš sevis pašas man bija pilnīgi skaidrs, par ko ir runa. Pēc savas zvaigznes satikšanas tu mirsti, tevī nomirst tas cilvēks, kurš reiz bija un tu vairs nekādi nevari saprast, kā tu varēji dzīvot tādā tumsībā,  kā tu varēji būt tāds, kāds biji un kā varēji iedomāties, ka cilvēks, kuram tu šķieti neglīts, kad raudi izmisuma asaras, ir īstais vērotājs.

“Paisums” manī radīja sajūtas, lika domāt, pārdzīvot, ieskatīties sevī, saprast. 

Ko gan vēl vairāk es varētu vēlēties?

Ar nepacietību gaidu to dienu, kad atkal varēšu  bezrūpīgi zvilnēt gultā, lai caur kādas grāmatas dzīvēm iepazītu sevi.