Noķert mirkli

  Pirms pāris dienām  bibliotēkā paņēmu vienu no Vecāku žūrijas grāmatām “Brīvroku mamma”. Īpaši tālu grāmatā neesmu tikusi un, iespējams, ka pat arī netikšu, jo tā nav daiļliteratūra, bet drīzāk pieredzes stāsti par mācīšanos ķert mirkli un būšanu pa īstam kopā ar saviem mīļajiem, taču no pašas pirmās rindiņas saskatīju tajā kaut ko tik pazīstamu... Sapratu, ka jāvelk ārā pirms kāda laiciņa uzrakstītās sajūtas, kuras biju nolēmusi nepublicēt, jo tās ir tik īstas, bet no otras puses – kas gan cits cilvēkus uzrunās... Raksta turpinājumam varbūt labāk piederētos atslēgas vārdi sieviete un darbs, bet, sākot lasīt Reičelas Meisijas Stefordas “Brīvroku mammu”, sapratu, ka patiesībā šis ir mans mirkļa apstādināšanas stāsts, mana izlekšana no vāveres riteņa. 

13.10.2017.  00:56 Daudzevā

Tajā vakarā atbraucu no darba vēlāk. Vīrietis man bija atbraucis pretī. Pēc garās darba dienas skolā mana vienīgā vēlēšanās bija apskaut viņu un nesteidzīgi iedzert somā paslēpto vīnu. Sasveicināšanās skūpsts izpalika, gaidītā apskāviena vietā, jā, kas gan bija tā vietā? Klusums. It kā manas garās darba dienas laikā es būtu izdarījusi ko nepiedodamu, ko nenormāli nosodāmu, viņa sejā redzēju vai varbūt gribēju redzēt- tu esi to pelnījusi. Viena nopuņķojusies dzēru vīnu un grauzu, jā, patiešām grauzu brie sieru, kamēr vīrietis sēdēja dīvāna otrā stūrī un pilnīgā vienaldzībā noskatījās tajā, ko daru. Asaras sprāga no manis tā it kā nebūtu raudājusi gadiem un šausmās atskārtu, ka šī ainiņa man jau ir labi  pazīstama. Asaru kļuva vēl vairāk. Toreiz nebija vīna un es negrauzu nesagrieztu brie sieru, taču vienaldzību, kuru mēnešiem redzēju bijušā vīra acīs, nespēšu aizmirst nekad. Šoreiz es skaidri redzēju grābekli, ar kuru atkal esmu dabūjusi pa pieri. Nezinu, cik asaru tika izraudāts tajā vakarā un vēl nākamajā dienā, nemērīju. Pat suns, dzirdot manu aicinājumu atstāt mani vienu, lēni izslīdēja no istabas. Es zināju, ka, pašai nemanot, sāku vīrietim neļaut būt vīrietim, sāku vēlēties visu kontrolēt, skriet, pelnīt, visu nokārtot... Viņš nav tāds, kādu tajā vakarā redzēju, vēl nekad nebija atstājis mani asarām acīs, nekad nebija vienaldzīgs. Laikam nākamās dienas vakarā beidzot sāku runāt, pateicu, ka iešu prom no darba, ieritinājos viņa azotē un jutu, ka atkal viss ir kārtībā. Otrā dienā uzradās iedvesma iemarinēt pēdējos gurķus, uztaisīt tomātus želejā, uzvārīt ievārījumu, sakārtot māju... 

Pirms pāris dienām biju kādam draugam rakstījusi, ka mēs sievietes esam tādi radījumi, kurus jāsargā no pasaules un pašām no sevis. Un atkal sapratu, cik viegli ir sadedzināt sevi, risinot citu cilvēku problēmas, dzīvojot citu dzīves, griezties vāveres ritenī, no kura jau sen nāk vēmiens, bet izlikties, ka tev tas patīk. Patiesībā,  man patīk piecelties no rīta agrāk, lai pagatavotu vīrietim brokastis, pavadīt viņu ar skūpstu uz darbu un pēc tam gaidīt viņu mājās, man patīk lasīt, rakstīt, iet vannā, dziedāt, dejot, spārdīt dzeltenas kļavu lapas, priecāties par uzplaukušām puķēm, lēkāt pa peļķēm, audzēt tomātus, pamosties izpūrušiem matiem, man patīk būt... Mani neinteresē visas pasaules problēmas, jo mana pasaule ir tur, kur ir viņš.