"Biļete uz Tranaju" un realitāte

Aizkraukles bibliotēkā  23.03.2018. 13:53

Ļoti sen, patiesībā pat laikam nekad, neesmu bijusi uz teātra pirmizrādi. Pirms dažām nedēļām devos uz Liepāju dalīties savā rakstīšanas pieredzē ar citiem rakstītājiem un nevarēju neizmantot izdevību aiziet uz teātri. Vispār, Liepājas teātris man nekad nav licis vilties, ne velti šogad viņiem tik daudz Spēlmaņu nakts balvu, un ne velti skatītāji brauc uz šejieni ar tūristu autobusiem.

10. martā izrādes “Biļete uz Tranaju” pirmizrāde. No apraksta šķita, ka būs kas nopietns ( jo īsti jau es tajā, kas rakstīts neiedziļinājos, tāpat zināju, ka būs labi, un braukt mājās, neapmeklējusi Liepājas teātri, negrasījos), bet bija patiešām labi. Pēc pirmā cēliena gan šķita, ka vairāk būs tikai smieklīgi. Ar kursabiedreni vēl norunājām, ka laikam tāda paviegla izrāde šoreiz būs, bet otrajā cēlienā pie smieklīgi dabūjām arī vēl mazliet nopietni.

Par ko tad izrāde? Pirmais, kas nāk prātā, Sprīdītis. Tikai izrādē Marvins Gudmens ceļoja kosmosā, taču atziņa tomēr tā pati — nekur nav tik labi kā mājās. Lai arī cik brīnišķīga sākumā likās utopiskā planēta Tranaja, kurā nav noziedzības, nabadzības, korupcijas, sievietes nekrāpj vīrus .... Tomēr izrādās, ka tā zālīte arī Tranajā ir tik pat zaļa kā visur citur un ne grama zaļāka, jo noziedzības un nabadzības te nav tāpēc, ka tās ir legalizētas, valsts vīri nav korumpēti un izpilda visas iedzīvotāju iegribas, jo pretējā gadījumā kāds neapmierināts vēlētājs ar vienu pirksta vēzienu var uzspridzināt viņa galvu, sievas nekrāpj vīrus, jo visu dienu ir ieslēgtas speciālā ierīcē, lai nesastrādātu muļķības un paliktu mūžam jaunas. Es pat teiktu, ka Tranajas zaļā zālīte ir druksu vairāk nodzeltējusi nekā pie mums uz zemes.

Izbaudījis Tranajas “labumus”, Gudmens atgriežas uz zemes, lai bārā Moon kopā ar kapteini Sevidžu (kurš vēl pirms Gudmena ir pabijis Tranajā) dzertu Tranajas īpašo un naivajiem bāra apmeklētājiem stāstītu leģendas par Tranajas utopiju, savu nepalikšanu tajā, pamatojot ar kādu retu galaktisko slimību.

Dažas nedēļas pēc izrādes internetā sāka klīst kāda latvieša parupjais posts par došanos uz Angliju. Lielai daļai latviešu Anglija, Īrija, Zviedrija un citas pārtikušās valstis liekas tik pat utopiskas kā Gudmenam Tranaja. Vai tiešām visur citur ir tāda utopija, kā mums šķiet? Vai tiešām visi aizbraucēji citās zemēs jūtās kā laimes zemē?

Es neesmu strādājusi ārpus Latvijas, taču man ir diezgan daudz paziņu un draugu, kuri īsāku vai garāku laiku ir izbaudījuši citu zemju utopiju, un liela daļa jau ir atgriezušies vai arī plāno atgriezties Latvijā. Kāpēc? Katram ir savs stāsts, bet domāju, ka galvenais iemesls tam ir tas pats, kāpēc jaunieši, sasniedzot noteiktu vecumu, tomēr atgriežas savās dzimtajās vietās vai vienkārši dodas prom no Rīgas. Skrienot pakaļ naudai un rūpīgi būvējot karjeru, kaut kad nākas domāt, ar ko tu par to maksā. Cik vērti ir tavi kārtējie graši makā, ja to dēļ jau mēnešiem neesi apciemojis savu vecmāmiņu vai kopā ar vecākiem tāpat vien, bez skriešanas papļāpājis, neesi redzējis, kā izaug tavs krustbērns, kura laimīgākā diena, izrādās, ir tava ciemošanās Latvijā.

Man tomēr šķiet, ka runa ir tikai un vienīgi par vērtībām un katra paša gribēšanu kaut ko mainīt, un vispirms jau sevī, lai arī cik banāli un nodrāzti tas neizklausītos.