Trausla būtne

Zilgalvjos uz terasītes  08. 06. 2018.  14:17

Šobrīd ļoti daudz, varbūt pat par daudz, tiek runāts par sievišķību, tās meklēšanu, mācīšanos, sevis uzlabošanu pareizā virzienā. Lielajā informācijas jūklī ir viegli pazaudēt sevi, savu īpašo un neatkārtojamo sievišķības formulu. Laikam skumjākais ir tas, ka mēs nezinām, ka tā jau sen ir mūsos, tikai jāprot to atrast un ļauties sadzirdēt.  Manā gadījumā - ar sāpīgu bezdibenī krišanu un atkal piecelšanos, bet tā jau noteikti ir visiem. Katram savs bezdibenis un akmeņi pret kuriem izšķīst un pēc tam salīmēt sevi no sašķīdušajām lauskām, lai kļūtu par citu... Es nezinu, kā ir citām sievietēm, varu rakstīt tikai par sevi. Manuprāt, sievišķību pazaudēju jau bērnībā, kaut arī vienmēr esmu bijusi trausla būtne, kurai patīk klīst pa pļavām, sarunāties ar ziediem, kukaiņiem un putniem, kurai žēl izsviest atkritumos bērnības rotaļlietas, jo iedomājos, kā justos es pati izsviestā rotaļu kāmīša vietā, kura apglabā kaķa nokostu putniņu vai pelīti, jo mirušais taču to ir pelnījis, kura skatoties zvaigznēs sarunājas ar saviem tuvajiem cilvēkiem, kuru vairs nav. Es tāda piedzimu- maza sieviete, kura tēti mīlēja vairāk nekā mammu, jo tā mazas meitenes dara. Tikai ...  kaut kad mazā sieviete iemācījās būt stipra, viltoti smaidīt, roku rokā iet ar vilšanos un vientulību, paļauties tikai uz sevi, vilties vīriešos, mierināt mammu un pati būt mamma mazajam brālim. Viņa iemācījās arī cept pankūkas, ravēt dārzu, skaldīt malku, mēzt sūdus un ar vien profesionālāk slēpties, aiz uz sekundi nolaistiem acu plakstiņiem apstādināt asaras, kad skolā kāds izteica piezīmes par viņas veco skolas somu vai ne tik stilīgo apģērbu, kad pieaugušie aizdzina viņu spēlēties, jo nav jāklausās pieaugušo sarunas, kad ....  Un beidzot viņa iemācījās nesapņot. Viņa iemācījās vairs nebūt trausla būtne, nebūt mazā sieviete. Viss likās pareizi. Tikai dažreiz viņa sev jautāja, kāpēc es esmu šajā pasaulē, kas es īsti esmu un kāpēc nedomāju tāpat kā citi bērni? Kāpēc man ir žēl mammas izraudāto asaru, kāpēc žēl nepadzirdītas govs, kāpēc es raudu par nokautu trusi vai teliņu, kāpēc visu laiku kaut kas jāslēpj no pasaules, kāpēc jāraud vienatnē un kāpēc ir sajūta, ka nevienam nedrīkst uzticēties? Kāpēc pieaugušajiem der tikai laimīgi bērni? 

Bērnībā man bija sapnis, ka kādreiz būs kāds, kas redzēs īsto mani pat tad, ja es neizskatīšos kā pelnrušķīte ballē un mīlēs mani arī nelaimīgu. Pieaugusi zināju, ka arī vīriešiem der tikai laimīgas sievietes. Biju laimīga. Tikai neko nezināju par bezdibeni, kas nāk pēc mākslīgas laimes....  
Kāds uzstājīgi turēja manas lauskas aiz matiem un gabalu pēc gabala vilka mani laukā no pašas izraktā bezdibeņa. Trausla būtne - viņš teica un palīdzēja salīmēt mani atpakaļ. Ieritinājos viņa azotē un pēkšņi zināju, ka īstā es ir tā mazā sieviete no bērnības pļavām, kas tēti mīlēja vairāk nekā mammu, jo tā mazas meitenes dara....