Un es pakritu...

Zilgalvjos  04.07.2018. 22:39

Un es pakritu. Nevis metaforiski, emocionāli vai kā citādāk, bet tā pa īstam - turoties pie viņa rokas, skrienot pāri vilciena pārbrauktuvei, aizķērās kāja un tā vienkārši pakritu. Vēl nebiju paspējusi aptvert, kas notika, kad viņš mani pacēla uz rokām un uzrunāja tā, ka es vēl vairākas dienas jūtos jocīgi. Jocīgi no tā, ko dzirdēju viņa balsī, ko jutu, kad viņš mani apskāva. Tik maigi, iejūtīgi, rūpīgi - pa īstam. 
Tik savāda atzīšanās mīlestībā - bez krītošām zvaigznēm un citiem "bulšitiem", arī bez vārdiem. Nekad vēl neesmu bijusi tik laimīga par sasistu īkšķi un kārtīgi atdauzītu elkoni.