Pārdomas Skolotāju dienā

Aizkrauklē  04.10.2019. 16:12 

Pirms pavisam neilga laika literatūras stundā, runājot ar vidusskolēniem, pieminēju Ūdrīti un biju apmulsusi, ka īsti neviens nezina, kas viņš ir. Manu apmulsumu pārtrauca kāds komentārs par negadījumu un Ūdrīša pašreizējo stāvokli, bet neviens nezināja, kas ir The Hobos, kaut gan pieļauju, ka viņu mūziku ir kaut kur dzirdējuši. Šī gadījuma iespaidā šodien automātiski youtube sameklēju The Hobos dziesmas, biju mazliet piemirsusi, cik labas tās ir...Bet ne par dziesmām gribēju rakstīt.

Skolā strādājot, gribu vai, nē, bieži saskaros ar sajūtu, ka es ar savām vērtībām esmu kaut kāds akmens laikmeta dinozaurs, kuram lemts izmirt. Iepējams-tā jūtas katrs skolotājs, kurš izjūt atšķirību starp savu un jauno paaudzi.

Bija laiks, kad darbu ar cilvēkiem gan skolā, gan citās darba vietās stādīju augstāk par savām personīgajām interesēm un, lai arī cik nožēlojami  tas neizklausītos, arī par saviem tuvajiem cilvēkiem. Strādāju ārpus darba, centos būt vienmēr visiem laba, domāju, kā padarīt sabiedrību sev apkārt labāku, jo šķita, ka tikai tā vajag... Pienāca brīdis, kad manas baterijas beidzās, izjuka laulība, aizgāju no darba, nokļuvu bedrē, no kuras pašas spēkiem nespēju tikt laukā. Kur palika “labā” sabiedrība, kuras labā biju tik ļoti pūlējusies? Viņa gaidīja, kad es atkal turpināšu degt, ka darīšu, ko vienmēr. Neviens necentās iedziļināties tajā, kas noticis, tikai mēģināja vēl no pusdzīva ķermeņa nodīrāt ādu, ja nu noder... Tie cilvēki, kurus biju palikusi malā, kurus upurējusi sabiedrības labā- ģimene, tuvākie radi un daži draugi bija tie, kas izvilka mani no bedres, kuri, neko neprasot pretī, ne manu ādu, ne kaulus, ne lietotos zābakus pasniedza roku un bija blakus, lai arī uz brīdi biju pārvērtusies par staigājošu zombiju, kas šķita vairāk esam miris nekā dzīvs… Es izdzīvoju.

 Atkal esmu profesijā, kura prasa upurēt savus tuvākos, brīvo laiku,  hobijus- visu, kas patiesībā man ir svarīgs. Klausos Ūdrīti un domāju- cik trausla ir mūsu dzīve, cik sāpīgi tā atgādina par manām prioritātēm. Neviens mēs nezinām, kas ar mums notiks nākamajā pagriezienā, ko mums paredzējušas zvaigznes, taču es zinu, kuri būs tie cilvēki, kas katrā manas elpas vilcienā, katrā situācijā man pados roku. Tie nav tie paši, kas prasa upurus.

 Skolā ir pietiekami daudz  jauku brīžu, taču tikpat bieži nākas sastapties ar situācijām, kad izmisumā gribas jautāt, kā vārdā skolotājs upurē savas brīvdienas, savus tuvos cilvēkus, savas otrās pusītes, aizraušanās, kā vārdā dažreiz ir gatavi ļaut sev pār acīm nodīrāt ādu?

 Mēs tažu zinām, ka bez mums pasaule neapstātos, mūsu vietā ātri tiktu atrasts kāds cits, kurš darīs mūsu iesākto darbu. Sabiedrībai nekad nebūs gana, tā vienmēr būs gatava paņemt savu daļu, jo es pati taču to dodu- par velti, uz sudraba paplātes.

Šodien es mācos nenotrīsēt no radinieku vai draugu telefona zvana brīvdienās un jautājuma, vai drīkst atbraukt uz kafiju, kad sēžu pie skolēnu domrakstu kaudzes vai kaļu plānus, kā savas  stundas padarīt mūsdienīgākas un modernākas, bet mēģinu atcerēties, kā jutos toreiz, kad ar savu tuvo cilvēku palīdzību izkārpījos no bedres un kā, skatoties spogulī, bija kauns ielūkoties sev acīs.

Dzirdot vārdus, ka skolotāja profesijai ir jābūt misijai, dzīvesveidam, dzīves aicinājumam, es ikreiz pie sevis notrīsu un jūtos mazliet vainīga, ka brīvdienās esmu gatava aizbraukt ciemos pie mammas vai vecmammas, lai tāpat vien papļāpātu pie kafijas tases vai apciemotu savu vectētiņu kapsētā, uzrakstītu dzejoli vai pavadītu laiku ar draugu, nevis veltītu to skolai. Dažreiz šķiet, ka gan sabiedrībai, gan mums pašiem ir aizmirsies, ka arī skolotāji ir cilvēki.