Piedzimšana
Aizkrauklē 24.03.2020. 09:30
Atkal gribu sākt ar vārdiem-katru pavasari es piedzimstu no jauna. Piecus gadus pēc tikšanās ar Viņu esmu satikusi kādu, kuru gaidīju pēdējos deviņus mēnešus un kurš, pareizāk kura, ir mainījusi ne tikai manu dzīvi, bet arī mani pašu, kopā ar viņu esmu piedzimusi arī jauna es.
Kad biju pusaudze, pāris meitenes no pēdējām klasēm palika stāvoklī. Visi apkārtējie par to šausminājās, ka vēl nepilngadīgas, ko nu darīs. Tajā laikā manā ģimenē mamma bija palikusi viena ar trīs bērniem, es kā vecākais bērns ļoti labi redzēju, ka tas nav ne finansiāli, ne emocionāli viegli un tāpēc sev nosolījos, ka man bērni būs tikai tad, kad būšu pilngadīga, ieguvusi profesiju, ar stabiliem ienākumiem un precējusies. Ap gadiem astoņpadsmit šķita, ka vēl ir daudz laika un ka noteikti gados divdesmit piecos būšu kļuvusi par māmiņu. Pienāca divdesmit pieci, daļa plāna bija izpildīta, bija stabilas attiecības, taču kaut kas kavēja pieņemt lēmumu par mazo. Sāka kļūt moderni nesteigties ar bērniem, un es atliku šo savu dzīves lomu līdz trīsdesmit gadiem. Kaut kur gan izlasīju mistisku pētījumu, ka vislabākais laiks, lai kļūtu par māmiņu, ir trīsdesmit četri gadi,bet noteikti tik ilgi jau nu negaidīšu, pie sevis nodomāju... Beidzot arī apprecējos, un nu jau visi manis noteiktie apstākļi, lai varētu gaidīt savu atvasīti, bija izpildīti, bet... Manī nebija tās sajūtas, ka ir īstais laiks...
Kad biju pusaudze, pāris meitenes no pēdējām klasēm palika stāvoklī. Visi apkārtējie par to šausminājās, ka vēl nepilngadīgas, ko nu darīs. Tajā laikā manā ģimenē mamma bija palikusi viena ar trīs bērniem, es kā vecākais bērns ļoti labi redzēju, ka tas nav ne finansiāli, ne emocionāli viegli un tāpēc sev nosolījos, ka man bērni būs tikai tad, kad būšu pilngadīga, ieguvusi profesiju, ar stabiliem ienākumiem un precējusies. Ap gadiem astoņpadsmit šķita, ka vēl ir daudz laika un ka noteikti gados divdesmit piecos būšu kļuvusi par māmiņu. Pienāca divdesmit pieci, daļa plāna bija izpildīta, bija stabilas attiecības, taču kaut kas kavēja pieņemt lēmumu par mazo. Sāka kļūt moderni nesteigties ar bērniem, un es atliku šo savu dzīves lomu līdz trīsdesmit gadiem. Kaut kur gan izlasīju mistisku pētījumu, ka vislabākais laiks, lai kļūtu par māmiņu, ir trīsdesmit četri gadi,bet noteikti tik ilgi jau nu negaidīšu, pie sevis nodomāju... Beidzot arī apprecējos, un nu jau visi manis noteiktie apstākļi, lai varētu gaidīt savu atvasīti, bija izpildīti, bet... Manī nebija tās sajūtas, ka ir īstais laiks...
Kādu laiku pirms trīsdesmitās dzimšanas dienas laulība beidzās. Atviegloti nopūtos, ka mana vienīgā problēma ir tikai uzvārda maiņa un tikšana galā pašai ar savām emocijām, ka nav neviena maza ķipara, kuru jādala ar vīru. Savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā satiku Viņu un piedzimu no jauna, biju es pati, laimīga, trausla būtne, kas tic vienradžiem un atkal sapņo.
Un nu neilgi pirms savas trīsdesmit piektās dzimšanas dienas turu rokās mūsu mazo ķiparu un saprotu, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt, ka man vispirms bija jākļūst par sevi pašu, lai varētu nokļūt nākamajā līmenī, kurā kādam mazam cilvēciņam būšu vajadzīga īsta un patiesa es.
Vēl esmu savas citādās un uzlabotās es sākumā, bet man jau šī būtne patīk.
Vēl esmu savas citādās un uzlabotās es sākumā, bet man jau šī būtne patīk.
P.S.vēl joprojām ticu vienradžiem un sapņoju-šajā ziņā nekas nav mainījies.
Komentāri
Ierakstīt komentāru