Ar filmu nesaistītas pārdomas pēc “Melānijas hronikas” noskatīšanās

Rīgā, Miera ielā  26.11.2016 15:30 

Jau dažas nedēļas vēlējos aiziet uz šo filmu, bet visas manas apņemšanās beidzās ar fiasko- vienreiz nebija laika, citreiz lieku 6 eiro, un tā arī tas palika. Uz filmu aizgāju kopā ar saviem audzēkņiem no 6. klases, lai gan gribēju, lai to noskatās arī mans draugs, jo pirms neilga laika mums ar viņu bija diskusija par piederību Latvijai, par to, kāpēc negribu dzīvot citā zemē.

No vienas puses, protams, apzinos, ka vienkārši nevēlos neko mainīt, negribu sagriezt savu dzīvi ar kājām gaisā, jo tikai pavisam nesen esmu nostājusies uz kaut kāda ceļa, ir nojausma par manas dzīves virzienu. Negribu vairs nestabilitāti, neziņu, šaubas. Bet ir vēl kas.

Es nekad neesmu bijus baigā patriote, mani ir kaitinājušas dažādas Latviju slavinošās frāzes un dzejoļi par to, cik mūsu dzimtene skaista, man tas šķita kaut kā uzspēlēti, neīsti. Un tad kaut kas notika. Mana vecmamma pirms dažiem gadiem negaidīti atguva savu dzimtas īpašumu, kuru kaut kad sen mans vecvecvectēvs bija atpircis no vietējā muižkunga (vecmammai ir pirkuma papīrs, gadu tagad nevaru pateikt). Mani senči šajā īpašumā bija saimniekojuši no paaudzes paaudzē, līdz viņus aizsūtīja uz Sibīriju, jo, cik zinu no vecmammas stāstītā, viņiem bija liela saimniecība ar lopiem, to skaitā kvalitatīviem šķirnes zirgiem. Īpašums pārgāja kolhoza rokās, mājās dzīvoja īrnieki- cilvēki, kuri strādāja kolhoza fermā. Jā, manu senču uzceltās kūtis un milzīgo šķūni izmantoja fermas vajadzībām.

Es nezinu, kādā stāvoklī bija īpašums 90. gados, jo tad vēl biju bērns un neko par to nezināju. Atjaunotās Latvijas laikā manu senču zeme bija citu cilvēku īpašumā, taču pirms dažiem gadiem vecmamma nejauši uzzināja, ka pēc dokumentiem īpašums vēl joprojām ir vecvectēva, kurš jau pirms vairākiem gadiem ir miris, un tagad to manto viņa.

Mēs ar vīru tajā laikā vēlējāmies pārcelties no Rīgas uz laukiem, jo viņš gribēja strādāt ar bitēm, un Rīgā dzīvot nebija viņa plānos. Vienojāmies, ka vecmammas mantotajā zemē varam kaut ko iesākt.

Vecu māju drupas, divi pagrabi, kūts mūri, milzīga šķūņa drupas, stārķa ligzda pie akas, bezgalīgi labības lauki blakus, vecas kļavas pagalmā, akmeņi, zāle līdz viduklim, odzes saulainā piekalnītē, padsmit nekopti upeņu krūmi pļavā, strautiņi, pļavas ar pelašķiem, asinszālēm un retiem augiem, simtgadīgu ozolu aleja. Jā, tieši ozoli bija tie, uz kuriem skatoties es patiesi iemīlēju Latviju. Es vienkārši kādā dienā skatījos uz šiem varenajiem kokiem un sapratu, ka tos taču šeit ir iestādījuši mani senči, ka viņu rokas tiem ir pieskārušās, ka šis ir mans mantojums, ka pa šo zemi viņi ir staigājuši un iztēlojušies, kā viņu bērni un mazbērni turpinās viņu izsapņoto sapni par savu zemi.

Blakus mūriem uzradās siltumnīcas, dārza mājiņa ar terasīti, tualete, dārzs, puķu dobes, peoniju un rožu krūmi, iekopts zālājs, odzes atkāpās mazliet tālāk.

Ar vīru izšķīros un mūsu sapnis beidzās.

Sapņus apglabāju vietā, kur tie sākās-  savu vecvecvecāku zemē, apskaujot viņu stādītos ozolus, skatoties zilajās debesīs, klausoties klusumā, brienot pļavās un sapņojot zvaigžņotās naktīs.

Tagad mana ikdiena paiet Rīgā, taču es zinu, ka man ir kāds pienākums, kuru es nekad nedrīkstu aizmirst, pienākums pret manu senču stādītajiem ozoliem, kuru miesā kāds nevērīgi ir atļāvis ieaugt dzeloņdrātīm, pienākums pret zemi, kura vēl simts gadus pirms manas dzimšanas jau bija mana dzimtene.