No puisīša par sievieti

Daudzevā  27.07.2017. 13:45

    Es toreiz biju vēl padsmit gadus veca meitene. Gāju uz veikalu pēc maizes un ceļā satiku vecu onkulīti, kuru vietējie sauca par burvi, jo viņam piemita spēja dziedināt cilvēkus. Es teicu viņam labdien un viņš man pretī: “Labdien, puisīt!” Es viņam neskaidroju, ka esmu meitene, jo es patiešām izskatījos pēc zēna- īsi apgriezti mati, jo jau kopš bērnības man mati bijuši plāni un vecākiem tā bija vieglāk... Šorti un maika, kedas. Nevarēju vainot viņu, ka padomāja, ka esmu zēns. (Tagad es dažreiz iedomājos, ka viņš to izdarīja speciāli, lai pamodinātu mani, bet kas zina...) Kaut kas man izskrēja cauri, kaut kāda apziņa, ka nepieļaušu, ka vēl kādreiz kāds mani noturētu par zēnu, kaut gan bērnībā man bieži likās, ka būt zēnam ir forši, ka tad, ja es mācēšu kraut sienu, ieskrūvēt skrūvi sienā  vai iedzīt naglu, skaldīt malku vai pastumt sūdu tačku, es vairāk patikšu tētim, mēs pavadīsim vairāk laika kopā un varbūt viņš biežāk būs mājās...  Mans Edipa komplekss, kuru laikam nebiju līdz galam izdzīvojusi bērnībā, jo, ja viss būtu noritējis bez sarežģījumiem, manai zemapziņai vispār nevajadzētu man likt to atcerēties...

Droši vien ir arī tikai likumsakarīgi, ka sieviete, kas uzaug ģimenē, kur vecāki šķiras, mamma paliek viena ar trīs bērniem un viena cīnās par visu, secina, ka uz vīriešiem nevar paļauties un pat ne tikai uz vīriešiem, bet ne uz vienu citu, tikai pati uz sevi. Sievišķīga? Jā, viņa nav aizmirsusi sev sen doto solījumu un ļauj sev ataudzēt matus, krāsojas, velk kleitas un svārkus- izskatās sievišķīgi, bet viņai pietrūkst kaut kā ļoti būtiska- stiprā pleca, uz kuru paļauties, kam uzticēties, kura azotē ieritināties. Nē, viņa nav viena, viņai ir vīrietis, taču viņa pat neiedomājas, ka no viņa vajadzētu gaidīt ko vairāk kā vienkāršu kopā būšanu, ka viņam būtu jārūpējas par viņu dzīvesvietu, ka viņai nevajadzētu strādāt tik daudz, ka viņai pienāktos dāvanas un ziedi, ka viņa drīkst vēlēties būt karaliene.  Viņai pietiek ar to, ka viņš nedzer un nepīpē, ir labs cilvēks un dara vīriešu darbus. Viņa vienmēr var pati sevi nodrošināt, nekad viņam neprasa neko... Viņai šķiet, ka tad, ja viņa sāks viņam kaut ko prasīt, būt kaprīza, teikt, kas viņu neapmierina, viņš aizies. Bet vairāk par visu viņa baidās būt pamesta, baidās palikt viena, bet kāpēc?

Viņš neaizgāja, bet viņa... Šķiet tajā brīdī visa pasaule bija izlēmusi meklēt sievišķību. Pilns internets un grāmatnīcas ar informāciju, kuras viņai nekad nebija bijis. Un lēnām, sākumā vainojot viņu, tad vecākus, pēc tam pati sevi un beigu beigās samierinoties ar visu, viņa visai pasaulei, un galvenais pati sev, bija gatava atzīt savas kļūdas, savus maldīgos uzskatus par attiecībām un dzīvi.

Ir sievietes, kuras atrod sevi pašas, bez grāmatām, bez sāpīgām mācībām, ir tādas, kas to meklē neskaitāmos semināros un lekcijās, sievišķīgu sieviešu rakstos un grāmatās, bet šķiet, ka tā arī paliek tikai pie nospiestas meklēšanas pogas.

 Šodien viņa vairs neaizraujas ar sievišķības literatūru, vien dažreiz, kad tik ļoti gribas “sūdu tačku” stumt pašai, ieskatās kādā, lai mazliet atslābtu... Viņai ir kāds, kas ļauj  būt mazai, kaprīzai meitenei, bērnišķīgi uzmest lūpu, priecāties par mīlestībā dāvinātu rudzupuķupušķi un mežā atrastu zilā sīļa spalvu. Viņai ir divas spēcīgas rokas, kas māk tik neticami maigi noglāstīt viņas galvu... Bez grāmatām, bez kursiem un lekcijām, viņa beidzot pa īstam paļaujas...